Čadra. Pāvila Rozīša čadra, kas augumu tavu kā čaukstoša pasaka glauž, persīkā jaunavu austa, kur rozes kā tīģeri snauž. Ik pavediens smalkākā zīda ir saules un dienvidu pilns. Tos vērpuši persietes pirksti, ko asinis rit smaržojošs vilnis.
Tas vilnis, kad saule un zeme zelterēs apreib, to sviež, kā mūžīga pasaka kūsā un jūtas kā virpulī griež. To dara šī čadra ar mani, kad augumu tavu tā skauj, kad topi kā austrumu dzeja, ko pusnakts izlasīt ļauj.
Bet krāsas kā kliedzošas dziesmas, kā saule un dienvidi skan. Tur oranžs, sarkans un dzeltens, tur violets apreibt liek man. Šīs krāsas kā mandeles maigi, kā kaislība granātas plaukst. Vēl nardi un činaru koki un smaržaini čaukst.