kā ziņo stenogramma
Metot skatu uz mūsu tautas vēstures pēdējiem septiņi simti gadiem, ieraugām Latgali kā no koka atgrieztu zaru, kuram nepiepļūst vairs dzīvības vielas. Latgales garīgā kultūra bijusi galvenā kārtā poļu rokās, bagātie meži piederējuši muižniekiem, tirdzniecība ir svešnieku rokās, ierēdņi bijuši krievi.
Mums pašiem nekā nebija. Ne runāt latgaliski nedrīkstēja, ne domāt. Tādos apstākļos tauta nevarēja dzīvot. Tādēļ tā vienmēr gribējusi pieslieties pārējai Latvijai. Jau pagājušā gadu simteņa 80. gados izteikta šī vēlēšanās, bet muižniecība šim nodomam nostājusies ceļā.
Tā tas gājis līdz tagadējam laikam. Kad ienāca vāci, mēs domājām, ka tie izpildīs mūsu prasības, bet atbildes vietā nāca Brestas pamiera papildu noteikumi, ar kuriem Latgale tika atkal pievienota Krievijai.
Apvienotā Latvija nu jāceļ pašu rokām, ar pašu spēku, ar politisku partiju un grupu apvienošanos. Dievs lai svētī brīvo Latviju!
Latgales priekšstāvja runai seko ilgi, ilgi, visas Padomes un pilsoņu vienprātīgi aplausi. Runa nāca no sirds un gāja pie sirds.Latvijas Tautas Padomes sēdes Nr.1, 18.11.1918 · skenējums →
Die größte Begeisterung riefen die Reden des im Präsidium sitzenden Delegierten aus Polnisch-Livland und des Vertreters aus Kurland hervor. — „Vislielāko sajūsmu izsauca prezidijā sēdošā Polijas Livonijas delegāta un Kurzemes pārstāvja runas.“Rigasche Zeitung Nr.268, 19.11.1918 · skenējums →