Pedagogs, dzejnieks un jurists; kopā ar Annu Rūmani-Ķeniņu Rīgā dibinājis meiteņu ģimnāziju, bijis zēnu reālskolas direktors un grāmatu apgāda „Zalktis“ līdzveidotājs. Tautas padomes loceklis no nacionāldemokrātiem.
17.–20. novembris 1918 · 2 ieraksti
kā ziņo Līdums
Pēdējie gadi bija baiga šausmīga nakts, kas prasīja bezgala daudz upuru. Tagad, kā gandarījums tam, piepildās latvju ilgu sapnis par savu valsti. Valsts pamatā jāliek taisnības akmens, lai visām tautām viņā būtu līdzīgas tiesības un lai jaunā valsts savus mērķus piepilda ne ar varu, bet ar taisnību.
kā ziņo Līdums
Lielie ūdeņi sāk atbrīvot un tautas ieiet savā dabīgā gultnē. Atgriežoties pie normālas dzīves, nacionālā politika nedrīkst atrasties pretrunā ar sociālo politiku. Tās jāsaskaņo. Bez ekonomiskas labklājības un fiziska miera jādomā par Latvijas gaismas pili. Jādod latviešiem garīga uguns. Tagad, kad esam ārēji līdzīgi ar citām tautām, mums jāuzņemas bez tiesībām arī savi pienākumi, mums jāizceļ mūsu darbs, mūsu īpatnējā kultūra.