Rigasche Zeitung

Kam ir tāda atbildība kā robežzemes iedzīvotājiem! Pēc viņiem svešie tiesā visu viņu tautu. Berlīne, 1907. gada 26. aprīlī. T. H. Pantēniuss.

Par to sīkāk — uzsaukums 8. armijas kareivjiem, kas visā būtiskajā sakrīt ar iepriekšējās dienas uzsaukumu Rīgas zaldātu padomei. Mums šis uzsaukums nozīmē apstiprinājumu tam faktam, ko pieteica pamiers: vācu karaspēks, kas ienāca zemē kā mūsu atbrīvotājs, pārredzamā laikā atstās mūsu dzimteni. Termiņš gan nav paredzēts, un lielās grūtības dara saprotamu, ka tas notiks tikai lēni, bet mums jāsamierinās ar domu, ka īsāk vai ilgāk mēs būsim atstāti paši uz sevi — ja vien šeit neieradīsies sabiedroto karaspēks un, palīdzot, neņems kārtības uzturēšanu savā rokā.

Mums, piemēram, nav zināms, vai ir pareizi, ka Antante somu centieniem izrāda vairāk pretimnākšanas nekā latviešu, tāpēc ka latvieši Anglijā tiek uzskatīti par ienīstā boļševisma galvenajiem balstiem. Taču mums neliekas neiespējami, ka latviešu un igauņu republikas atzīšana no Antantes puses šobrīd nenotiks vispār, jo tā turas pie fikcijas, ka Krievija pirms 1914. gada teorijā uzskatāma par esošu un tikai miera kongresā tautu pašnoteikšanās tiesībai būs izdevība izpausties.

Īstajā Igaunijā, sevišķi Rēvelē, lietas jau attīstījušās tālāk: igauņu republika tur ir proklamēta, un līdzšinējās varas ir beigušas pastāvēt. Tas gan nav nogājis bez nemieriem, bet pie Vācijas republikas neieinteresētības mūsu iekšējā attīstībā no vācu puses jaunā stāvokļa maiņa diez vai ir gaidāma.

Kā jaunākā bauma tagad uzpeld ziņa par ģenerālisimusa Foša iespējamo nogalināšanu, ko atkal izplatīja „Weser-Zeitung“ un šodien arī Berlīnē „Kleines Journal“. Pēc apgalvojumiem šai ziņai vajadzētu būt apstiprinātai no Lielās galvenās mītnes, taču Ārlietu ministrijas apstiprinājuma līdz šim nav. Mēs gribētu stipri lūgt pret visām šīm baumām ievērot vislielāko piesardzību.

Iekšējā ticamība runā pretī tam, ka ziņām par revolūcijas izcelšanos Francijā un Anglijā būtu kaut neliela ticamības pakāpe. Tautām, kas uzvaroši izcīnījušas karu un sasniegušas visus tā kara mērķus, revolūcija tik viegli parasti neizceļas.

Sociāldemokrātiskas sapulces. Ar sienas uzsaukumiem Sociāldemokrātijas Centrālā komiteja un Rīgas komiteja vakar bija aicinājušas Rīgas strādniekus un strādnieces uz sapulcēm biedrībā un Torņakalna latviešu palīdzības biedrībā. … Sapulce pieņēma ierosinātās rezolūcijas. Tās prasa varas nodošanu strādniekiem, policijas atlaišanu un atbruņošanu, kuras ieročus vajagot nodot strādniekiem, vācu karaspēka aizvešanu, politisko ieslodzīto atbrīvošanu u. c. Sapulce nolēma sveicināt Ļeņinu, Lībknehtu un latviešu tautas komisāru Stučku un beidzās ar saucienu: Lai dzīvo sarkanā, komunistiskā Latvija!

Pilsētas teātris. „Alt-Heidelberg“. … Sestdien gandrīz izpārdotajā namā bija vētraini aplausi, tātad spēles vadība var būt apmierināta un viegli pārlaist to, ka recenzents līdzi nejūsmoja. Iespējams tomēr, ka arī viņai būs sajūta, ka ne viss bija augstumā — ne lomu sadalījumā, ne režijas norādījumos, ne kopspēlē.

Vācu kareivju namā (Lielā Ķēniņu ielā 1) otrdien, 19. novembrī, vakarā plkst. 7½ notiek Rīgas stīgu kvarteta tautasdziesmu vakars. Līdz ar kvarteta dziedājumiem Rēdlas jaunkundze, soprāns, un Pfafa kungs sniegs dažas dziesmas. Pie klavierēm piedalās Goslara kungs. Ieeja civilpersonām un virsniekiem 1 marka, apakšvirsniekiem un kareivjiem 40 feniņi.

Mana bēgšana uz Kurzemi. 1918. gada 17. janvāris — 5. februāris. Hanss Jirgens Serafims (@h_j_seraphim), kara brīvprātīgais 60. lauka artilērijas pulkā Šverīnē. 11. … Palika tā līdz pusnaktij, kad kaut kas tumšs pacēlās mūsu priekšā — tad mums bija zeme zem kājām. Uzreiz kļuva tik viegli, tik labi ap sirdi. Doma: tu esi izglābts! — bija tik pārvarīga, un klusās pateicības lūgšanā tajā stundā laikam no dziļākās sirds būs lūgts!

Vai katra māte, kas šajā karā zaudēja dēlu, vai katra bāre un atraitne ar sāpīgu smaidu teiks, kad viņai runā par mieru: „Nē, jūs maldāties! Es zinu, ka miers taču nemaz nebūs! Mirušie varoņi ir tā aizmirsti! Un mieru nesveicina ar sāpju asarām…“

Otrdiena, 19. novembris. Viduseiropas (dienesta) laiks, kas ir 36 minūtes mazāks par Rīgas vidējo pilsētas laiku. Saules lēkts 7 st. 18 min. Īstais pusdienlaiks 11.9. Saules riets 3.2. Mēness lēkts 8.46. Mēness pusdienā — . Mēness riets 8.46.

Pēdējās dienās Rīgā ieradušies daudzi kara gūstekņi no Vācijas, sevišķi no kara gūstekņu nometnēm Austrumprūsijā. Gūstekņi stāsta, ka daudzos gadījumos krievu kara gūstekņi nometnes patvaļīgi lielos daudzumos atstāj un stacijās sagrābj vilcienus, lai sāktu atpakaļceļu. Daži gūstekņi ceļu mēro kājām.

Latviešu republikas proklamēšana Otrajā pilsētas teātrī, ko mēs pieteicām vakardienas numurā, norisinājās bez traucējumiem un ar zināmu svinīgumu. Skatuve un lielās sānu ložas bija izrotātas ar sarkanbaltsarkanu audumu, acīmredzot jaunās republikas krāsās, kā arī ar lapu augiem un dzīviem ziediem, un uz dēļiem, kas nozīmē pasauli, pusaplī stāvēja divas krēslu rindas apkārt sarkani apklātam galdam.

Puspiecos uz skatuves uzkāpa ap 50 kungu un viena dāma, apsveikti ar dzīviem aplausiem, un ieņēma vietas abās krēslu rindās. Tie bija latviešu Nacionālās padomes locekļi. Tūlīt pēc tam parādījās, vēl siltāk sagaidīti, 5 kungi, padomes prezidijs, un apsēdās pie sarkanā galda.

Pēc īsas apsveikuma uzrunas, ko teica padomes priekšsēdētāja vietnieks Zemgala kungs (@g_zemgals) — priekšsēdētājam Čakstem (@j_cakste) ierašanās bija liegta —, pirmais sekretārs Bites kungs (@erasts_bite) nolasīja padomes iepriekšējās dienas sēdes diezgan apjomīgu protokolu, no kura bija secināms, ka visas padomē apvienotās politiskās grupas, sociālrevolucionārus neieskaitot, nolēmušas proklamēt brīvu demokrātisku republiku „Latvija“ un par pirmo premjerministru ievēlējušas Kārļa Ulmaņa kungu (@k_ulmanis).

Ministru prezidents Ulmanis pateicās par viņam dāvāto [?] un tad ar dažiem stāvoklim atbilstošiem vārdiem pasludināja suverēno Latviju par dzīvē stājušos. Nerimstoši „bravo“ un „slava“ saucieni [un] latviešu [?] dziesma noslēdza šo ceremonijas pirmo daļu, ko magnija uzliesmojuma uzņēmums iemūžināja nākamām paaudzēm.

Otro daļu ievadīja ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa kunga programmatiska uzruna, kas beidzās ar „lai dzīvo“ brīvajai neatkarīgi demokrātiskajai republikai. Tai sekoja desmit samērā ne garas deklarācijas no Nacionālajā padomē apvienoto politisko grupu pārstāvjiem. Visi izteikumi, no kuŗiem vairāki skāra arī nacionālo minoritāšu tiesības nākamajā [?], uzsvēra latviešu dzimtenes mīlestībai kopīgo pie visas [?] un novēlēja jaunākajai Eiropas republikai laimi dzīves ceļā. No viņiem vislielāko sajūsmu izsauca prezidijā sēdošā Poļu Livonijas delegāta un Kurzemes pārstāvja [runas].

Zemgala kungs beigās vēl uzsauca „lai dzīvo“ suverēnajai Latvijai, un sapulce stāvot nodziedāja latviešu tautas dziesmu „Dievs, svētī Latviju“. Trīsceturtdaļos uz sešiem viss bija galā.

Ņemot vērā apgrūtinātos darba apstākļus, lūdzam pasūtījumus Ziemassvētkiem. Mendenspergers un Co., Foto nams. — 1918. gada 17. novembrī pēc ilgām grūtām ciešanām mierīgi aizmiga mana mīļā sieva, mana māte, Anna Muške, atraitne Gulbe, dzim. Efīdta. Apbedīšana notiek ceturtdien, 21. novembrī, pusdivos, no sēru nama Slokas ielā Nr. 82, Jāņa kapos pie Mārtiņa baznīcas.