Otrdiena, 1918. gada 19. novembris

Ar nerimstošiem aplausiem sanākusē tauta sveicināja jaunās, brīvās valsts augstākās varas nesēju — Latvju Tautas Padomi, kuras locekļi ieņēma vietas uz pušķotās skatuves ap puķēs uzcelto galdu, pie kura ieņēma vietas Tautas Padomes priekšsēdētāja Čakstes biedri M. Skujnieks un zv. adv. Zemgals un sekretāri zv. adv. Bite un viņa biedri ģeologs Skubiķis un Latgales priekšstāvis Kambala.

Pēc īsas apsveikuma uzrunas, ko teica padomes priekšsēdētāja vietnieks Zemgala kungs (@g_zemgals) — priekšsēdētājam Čakstem (@j_cakste) ierašanās bija liegta —, pirmais sekretārs Bites kungs (@erasts_bite) nolasīja padomes iepriekšējās dienas sēdes diezgan apjomīgu protokolu, no kura bija secināms, ka visas padomē apvienotās politiskās grupas, sociālrevolucionārus neieskaitot, nolēmušas proklamēt brīvu demokrātisku republiku „Latvija“ un par pirmo premjerministru ievēlējušas Kārļa Ulmaņa kungu (@k_ulmanis).

Kad Tautas Padomes sapulces vadonis bija pasludinājis jaunās valsts suverēno varu ar šodienu pārgājušu Latvju Tautas Padomes rīcībā, brīvās Latvijas valsts pirmais ministru priekšnieks K. Ulmanis nostājās pie priekšsēdības galda. Sapulcētie viņu apsveica ar šalcošiem aplausiem un — pēc jūsmīgas, trīskārtīgas tautas himnas nodziedāšanas viņš turēja sekošu uzrunu:

Ministru prezidents Ulmanis pateicās par viņam dāvāto [?] un tad ar dažiem stāvoklim atbilstošiem vārdiem pasludināja suverēno Latviju par dzīvē stājušos. Nerimstoši „bravo“ un „slava“ saucieni [un] latviešu [?] dziesma noslēdza šo ceremonijas pirmo daļu, ko magnija uzliesmojuma uzņēmums iemūžināja nākamām paaudzēm.

Brīvās Latvijas brīvās pilsones un pilsoņi! Ap[?]damies sava uzdevuma neaptveŗami lielo un plašo, dziļo un augsto nozīmi un grūto atbildību tautas un dzimtenes, brīvās Latvijas priekšā uzņēmos augsto amatu tikai pamudināts no pilnīgas vienprātības, ar kādu esmu ievēlēts. Lieli, neaptveŗami lieli darbi un uzdevumi guļ uz Pagaidu Valdības, kas veicami iekšējā valsts izbūvē un uz āreni, lai viņa būtu cienīga brīvo tautu savienībā.

Iekšējā valsts izbūvē veicamas nepārredzami lielas un plašas demokrātiskas reformas, kuras sīkumos uzrādīt šobrīd nav iespējams. Pārtikas jautājumā valdība izlietos kā svarīgākā vispirmos enerģiskākos līdzekļus un visus spēkus, bet tikpat nepieciešama ir tautas uzticība un līdzdarbība, ievērojot, ka brīvā valstī nav vietas netaisnībai un pārestībai, bet katram jābūt pienācīgi apgādātam ar uzturu. Pirmā vietā stāv arī zemes (agrar) jautājums un ar to cieši saistītās sabiedriskās (sociālās) reformas un likumu došana. Plašs, dziļš un daudzpusīgs ir iedzīvotāju tiesību un nodrošināta stāvokļa jautājums. Pagaidu Valdība tūliņ gādās par visu kara gūstekņu atlaišanu un to apgādāšanu ar darbu, peļņu un iztiku arī pabalsta veidā.

Latvju darba griba un spēks, apņemšanās un izturība ir tautas īpašības, kuŗām jāizceļas brīvajā valstī vairāk kā līdz šim; viņām jāpiepilda tautas gadu simteņu ilgas un cerības. Ar dziļu pateicību tauta un tautas valdība atminēs tos tautas brīvības cīnītājus, kas sen, sen cīnījušies par Latvijas brīvību. Ja valdība un tauta tā strādās vienprātībā un savstarpīgā uzticībā, tad izdziedēsim ne tikai kara šķēpa [?] brūces, bet arī ilgās nebrīvības brūces, jo nekas nebūs vairs jāgaida no ārienes, no kādas augšienes, bet viss no pašu gribas un spēka.

Lai piedalās [?] pie brīvās Latvijas izkopšanas, kas vēlas baudīt brīvās valsts tiesības un labumus! Visi bez tautības izšķirības! Brīva Latvija lai ir demokrātiskas taisnības valsts, kuŗā nav vietas apspiešanai un netaisnībai …

Otro daļu ievadīja ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa kunga programmatiska uzruna, kas beidzās ar „lai dzīvo“ brīvajai neatkarīgi demokrātiskajai republikai. Tai sekoja desmit samērā ne garas deklarācijas no Nacionālajā padomē apvienoto politisko grupu pārstāvjiem. Visi izteikumi, no kuŗiem vairāki skāra arī nacionālo minoritāšu tiesības nākamajā [?], uzsvēra latviešu dzimtenes mīlestībai kopīgo pie visas [?] un novēlēja jaunākajai Eiropas republikai laimi dzīves ceļā. No viņiem vislielāko sajūsmu izsauca prezidijā sēdošā Poļu Livonijas delegāta un Kurzemes pārstāvja [runas].

Straujā aplausu vētrā izplūda tautas piekrišana brīvās valsts priekšniekam.

Augstu vēlēšanos izteica Latviešu neatkarīgās partijas vārdā inž. Paegle: jāizkopj latviskais gars un tā īpatnības. Tautiskais gars lai ir neaptumšotā kristāla tīrs, kā saulains rīts. Brīvā Latvijā lai ir tauta ar tīru sirdi, izturīgu un uzņēmīgu garu.

Zemgala kungs beigās vēl uzsauca „lai dzīvo“ suverēnajai Latvijai, un sapulce stāvot nodziedāja latviešu tautas dziesmu „Dievs, svētī Latviju“. Trīsceturtdaļos uz sešiem viss bija galā.

Ņemot vērā apgrūtinātos darba apstākļus, lūdzam pasūtījumus Ziemassvētkiem. Mendenspergers un Co., Foto nams. — 1918. gada 17. novembrī pēc ilgām grūtām ciešanām mierīgi aizmiga mana mīļā sieva, mana māte, Anna Muške, atraitne Gulbe, dzim. Efīdta. Apbedīšana notiek ceturtdien, 21. novembrī, pusdivos, no sēru nama Slokas ielā Nr. 82, Jāņa kapos pie Mārtiņa baznīcas.